Spānija

Šogad devos uz saulaino un kontrastaino zemi – Spāniju! Sagatavojoties ceļojumam, nācās ne vienu vien grāmatu pārlasīt par šīs zemes brīnumaino kultūru un dzīvesveidu. Nokomplektējot četru cilvēu komandu, ceļazīmi uz sapņu zemi iegādājāmies jau pus gadu iepriekš. Izmantojot lētās aviokompānijas Easyjet reisu līdz Malagai caur Berlīni, posāmies ceļā. Nolēmām, ka nedēļas laikā apceļosim lielāko daļu Andalūzijas (viens no Spānijas reģioniem, kas aptver visu dienvidu daļu).

Ierodoties Spānijā, sutīgais un smagais Eiropas dienvidu gaiss liek justies samērā slikti, jo tik krasas klimata pārmaiņas, salīdzinājumā ar Latvijas rudens dzestro gaisu, liek saņemties un aklimatizēties ne vienu vien stundu. Jau lidostā novēroju, cik mieriga ir spāņu daba – bez steigas, vēsu prātu mūs sagaida cilvēks no auto mašīnu nomas, un nogādā mūs uzņēmumā. Īrējam auto Malaga Car un dodamies ceļā – uz pirmo no mūsu naktsmītnēm netālu no Malagas.  Mērojot 50 km līdz naktsmītnei, baudam burvīgās Spānijas kalnienes, kurās viena pie otras izslienas skaistas un vienlīdz līdzīgas dzīvojamās mājas. Starp tām līgojas palmas un tālumā šalc zilā vidusjūra..

Smalkā un vienkāršā Malaga

Ierodoties naksnīgajā Malagā, devāmies uz noīrētajiem apartamentiem pie pašas jūras. Dzīvokļa īre atšķirībā no gadalaika izmaksā nedēļai sākot no 400 līdz pat 800 Eiro. Vieta, kur uzturējāmies 2 dienas, atrodas netālu no izklaides pilsētas Marbelas, kurā koncentrētas dārgas Hilton viesnīcas, maksas pludmales un augstākā līmeņa izklaides vietas. Iekārtojamies naktsmītnē un dodamies pastaigā pa promenādi gar jūru. Tajā izvietojušās dažādas kafejnīcas – kuras pēc Latvijas apstākļiem varētu novērtēt kā necilas un aizdomīgai publikai domātas. Bet spāņiem galvenais nav interjers un tas, cik skaisti viss izskatās, bet gan komforts. Nobružāti galdi, vecas sienas un necils interjers manāms daudzos piekrastē izveidotajos bāros.

Ejam baudīt spāņu izklaidi – necils bāriņš, kur spēlē kāda vietējā spāņu grupa, cilvēki atvērti, jautri un ļoti draudzīgi izturas pret tūristiem. Turpat līdzās ģimenes, kuras vēlā naktī atpūšas ar saviem bērniem. Latvijā šāda situācija ir nepieņemama – bērni parasti tiek atstāti mājās, savukārt spāņi viņus vienmēr ņem līdzi – pat uz bāru. Arī bērni tur jūtas lieliski – spēlējas uz netīrās bāra grīdas, ik pa laikam lavierējot starp galdiņiem. Kopumā pirmais vakars siltajā Andalūzijā paiet staigājot pa naksnīgo pilsētu un iepazīstot spāņu naktsdzīvi.

Ronda – mazais sapnis par dzīvi kalnos

Nākamajā rītā pēc pirmās nakts pastaigas pa skaisto Andalūzijas sirds pilsētu Malagu, pošamies ceļā uz kalnaino Rondas pilsētiņu. Braucot pa stāvajiem serpentīniem, brīžiem metas bail par mūsu drošību, bet savukārt adrenalīns tiek garantēts. Ronda ir maza pilsētiņa, kas atrodas kalnos 800 m virs jūras līmeņa, pašā kraujas malā, te līdz pat mūsdienām valda aizgājušo gadsimtu atmosfēra. Ceļš uz Rondu stiepjās caur Costa del Sol piekrastes moderno un stilīgo villu rajonam un tālāk kalnos, dziļāk Andalūzijā.

Rondā apskatījām vienu no Andalūzijas vecākajām vēršu cīņas arēnām, kurā tajā dienā cīnījās matadori uz zirga. Vēršu cīņas Spānijā ir svētki – visi pilsētas iedzīvotāji dodas uz arēnu un pat tad, ja netiek iekšā, sagaida ārpusē matadoru ar lielām emocijām un aplausiem. Rondas pilsētas ieliņas ir ļoti šauras un bruģētas – mašīnām tur ir samērā grūti pārvietoties, tomēr ņemot vērā, ka spāņi izvēlas lietošanai tikai mazas automašīnas, spraukšanās starp cilvēku pūļiem ir normāla parādība. Pilsētā apskatam arī grandiozo tiltu, kas būvēts 8 gs., no kura paveras pasakains skats uz Tajo aizu. Tilts atdala veco Rondas pilsētas daļu no jaunās. Pusnaktī esam tikuši ārā no pilsētas un dodamies atpakaļ mājup, lai no rīta varētu doties tālāk uz Dienvidiem uz Gibraltāru.

Pērtiķi un cilvēki

Turpinām baudīt Spānijas skaisto un kalnaino dabu un gar piekrasti pa auto bāni dodamies uz Gibraltāru. Te pašos Spānijas dienvidos pie Andalūzijas Vidusjūrā iestiepjas zemesrags, uz kura 400 metru augstumā paceļas kaļķakmens klints. Tā ir Lielbritānijai piederoša teritorija, kurā sabiedrība saziņās angļu valodā. Iebraucot valstī, robežsargs mums pārbauda pases un laipni aicina Welcome to Gibraltar! Gibraltāra dienvidos atrodas Europa point— Eiropas punkts, kurā kontinents pienāk vistuvāk klāt Āfrikai.

Saulainajā dienā bija skaidri saskatāmi Āfrikas krasti, tomēr pati Gibraltāra klints bija klāta mākoņiem un kā vēsta nostāsti, tāda parādība ir vērojama gandrīz vienmēr. Braucot pa stāvo klinti augšup, katrā pagriezienā aizraujas elpa par lielisko un neatkārtojamo skatu, kur pilsēta paliek lejā un cilvēki kļūst arvien neredzamāki. Dodamies taisnā ceļā uz vietu, kur pastaigājoties pa liegumu, var manīt brīvi klīstošus – Ziemeļāfrikas pērtiķus. Pie cilvēkiem viņi pieraduši, pat uzbāžas, nemanot piezogoties un ar varu izraujot no rokām kādu šokolādi vai nevērīgi satvertu spīguļojošu telefonu. Lai gan liekās, ka pērtiķi ir mierīgi dzīvnieciņi, uzbrukums un kodums ceļojuma partnera kājā, lika saprast, ka tomēr jābūt piesardzīgam un uzmanīgam. Eiropā Gibraltārs ir vienīgā vieta, kur mīt savvaļas pērtiķi. Pēc pamatīgas Gibraltāra apskates un izpētes, dodamies tālāk pa piekrasti uz okeāna pilsētu Cadiz.  

 

Garšīga paelja un apmierinātie spāņi

Vēlu vakarā ierodamies vējainajā Cadiz, kur aiz pilsētas mūra sienām paveras neatvairāms skats uz okeānu. Saule lēnām grimst ūdenī un mēs dodamies izbaudīt sāļā okeāna viļņu pieskārienus. Rodas īpaša sajūta, zinot, ka esam tādā vietā, kur Vidusjūra saplūst kopā ar Atlantijas okeānu. Pludmalē vakarā tikai sākas lielāka rosība, jo gan vietējie, gan tūristi gluži vai atplaukst nakts dzīvē. Cilvēki kļūst jautrāki, dodas pasēdēt kafejnīcās zem klajas debess un pastaigājas pa promenādi. Pludmale naktī ir apgaismota, lai cilvēki pat naktī varētu spēlēt bumbu, pastaigāties pa baltajām jūras smiltīm un izbaudīt siseņu stīgošanu, malkojot auksto dzērienu Sangria.

Sajūtas ir fantastiskas, jo jūtos brīva, saistīta gan ar dabu, gan ar to dzīvesveidu, kas virmo man apkārt! Nepiespiestība, brīvība un smaids – tas ir spāņu zīmols. Pēc lieliskas peldes okeānā, pirmo reizi dodamies nobaudīt spāņu virtuvi. Atrodam samērā omulīgu vietiņu, kur dīvainā kārtā aizņemts tikai viens galdiņš. Tomēr uzticamies intuīcijai un sasveicināmies ar kafejnīcas pārvaldnieku, un pasūtam ēdienus. Lai gan spāņiem grūti iet ar angļu valodas prasmi, cenšamies sazināties zīmju valodā un pasūtam tik iecienīto rīsu paelju ar jūras veltēm.

Slāpju veldzēšanai izvēlamies krūku ar sangria. Pirms ēdiena pasniegšanas mums pasniedza cepumiņus, kuri garšo līdzīgi kā Latvijas sausbaranciņas. Vēlāk, kā izrādās, spāņi visās virtuvēs pasniedz šādus sausiņus vai maizīti, par kuru ir jāmaksā, neskatoties uz to, vai esi tās ēdis vai neesi. Uz pannas pasniegtā paelja garšo neiedomājami labi un katrs gliemezis, astoņkājis un mīdijas rada sajūtu, ka iekāpis burvju pasaulē – patīkamu emociju un labsajūtas katalizatorā. Pēc vakariņām vēl nedaudz pastaigājamies pa naksnīgajām pilsētas ielām un vēlāk dodamies ceļā jau uz Sevilju.  

Cilvēces radītie brīnumi

Ierodoties skaistajā pilsētā Sevilja  - jau skaidri zinām, ka apskatīsim ļoti daudzas vietas, kur ikviens var baudīt flamenko mūziku, saldumus un Semana Santa svētku procesijas. Tā kā esam izplānojuši šajā pilsētā palikt 2 dienas, jau pirmajā vakarā dodamies uz vietējo čigānu rajonu, kur vietējos bāriņos (tā sauktajās klinšu alās) dejo flamenko meitenes un ritmu ģitāras taktī piesit karstasinīgie spāņu puiši. Flamenko ir Spānijas čigānu mūzika un deja, ko spēcīgi ietekmējušas mauru, jūdu un Latīņamerikas tautu mūzikas tradīcijas. Flamenko kultūras izcelsmes vieta ir Andalūzija, taču laika gaitā tā kļuvusi par visas Spānijas mūzikas un kultūras ikonu. Deja izrādījās tik strauja, kaislīga un aizraujoša, ka pat pēc uzveduma paši mēģinājām izpildīt redzēto! Sajūta, ka vēlies dejot tikpat aizrautīgi, nepamet vēl vairākas stundas, līdz atkal aizraujamies ar jauniem iespaidiem.

Staigājot pa Seviljas centru, nonākam pie slavenās Seviļas katedrāles, kura slienas 42 metrus augstu debesīs un ir tik majestātiska, ka  cilvēks tās klātbūtnē kļūst pavisam niecīgs. Tā ir celta laikā no (1401–1519) un ir lielākā viduslaiku gotiskā katedrāle pasaulē. Tās arhitektūra gan no ārpuses, gan no iekšpuses ir tik iespaidīga un grandioza, ka brīžiem liekas, ka cilvēks 12. gadsimtā tādu nespēj radīt savām rokām. Dažkārt iezogas prātā doma, ka šī celtne ir Dieva rokām radīta. Šajā katedrālē novietoti arī Kolumba pelni, jo, tā kā Kristofers Kolumbs bija spānis, kurš atklāja Ameriku, visa tā laika pasaules bagātība plūda tieši uz Spāniju. Seviļā naksnīgo pilsētas dzīvi apskatam izbraucot ar zirgu karietē. Nākamo dienu pavadām izstaigājot slavenos Gaisa dārzus, buļļu cīņas arēnu, kā arī klīstam pa pilsētas bruģētajām ielām, meklējot suvenīrus tuviniekiem Latvijā. 

 

Arābu valstība

Ceļojums joprojām turpinās un mēs traucamies tālāk uz Rietumiem – uz Kordobu. Šī Andalūzijas pilsēta ir tipiska ebreju “zeme”, kurā ne viens vien pilsētas nostūris līdzinās tipiskam ebreju un arāu  pilsētiņas atveidojuma sajaukumam. Rotaslietu, drēbju, suvenīru un dažādu sīku lietiņu tirdziņi ir tipisks Kordobas raksturojums. Protams, bez tā dzīvesveida, kas valda bruģētajās un šaurajās ieliņās, centrā pulcē tūkstošiem tūristu pie slavenās Kordobas mošejas Mezquita, kura pēc gadsimtu ilgiem celtniecības darbiem, ir kļuvusi par Islama lielāko mošeju.

Tā ir mošeja, kas šodien kļuvusi par muzeju visiem pasaules tūristiem. Iekšpusē valda fantastiska atmosfēra, kas liek elpai aizrauties par vēl vienu no Spānijas brīnumiem – rokām radītu, veidotu un neatkārtojamu kultūras vērtību. Mošeja bija unikāla arī tolaik un tāda ir arī šodien. Kā jau visas musulmaņu celtnes, kuras atspoguļo islāmam raksturīgo pasaules uzskatu – greznība ir intīma un privāta lieta, kas nav jāizstāda, kā eiropiešu māju fasādes, publiskai apskatei, arī šīs celtnes ārpuse neliecina par iekšpusē esošo krāšņumu. Lai iekļūtu pašā mošejā, vispirms nākas šķērsot pagalmu, kurā aug apelsīnkoki, palmas, cipreses un olīvkoki. Vieta ir fantastiski skaista un neatkārtojama, tāpēc ar baudu aplūkojam cilvēces radītos brīnumus un vēlāk dodamies tālāk ceļā.  

Aukstā Spānijas virsotne

Pēdējā vieta, kurp dodamies, ir Granada. Tā ir Andalūzijas interesantākā pilsēta, kas ir arī spāņu, arābu un čigānu pilsēta. Vēstures gaitā pilsētā veidojušās dažādu tautību iedzīvotāju “kolonijas”, kas mūsdienās ir sajaukušās, tomēr atšķirības starp iedzīvotāju grupām vēl arvien ir manāmas. Granāda atrodas ieplakā starp kalniem. Piepilsētas pakalnos iepretim slavenajam arābu cietoksnim Alahambrai dzīvo “kalnu ļaudis”— cilvēki, kuri, dažādu iemeslu vadīti, izvēlējušies dzīvot alās, kas iesākumā tiek aprīkotas ar skursteni, durvīm un tad arī ar pārējo dzīvei nepieciešamo.

Skaistajā pilsētā apskatam Alhambras skaistos gaisa dārzus, kas Latvijas cilvēkā var radīt neatkārtojamas izjūtas – paradīzi zemes virsū – krāšņi ziedu krūmi, strūklakas, fantāni utt. Laiks šajā dienā ir ļoti silts, tāpēc kontrastam karstajai saulei, izvēlējāmies dienas laikā doties 3000 m augstu kalnos uz Sjera Nevada, lai uz Spāniju lūkotos gandrīz kā no ērgļa lidojuma skata punkta. Braucot augšā, jūtam, ka grūtāk paliek elpot, galvā jūtams spiediens un pašsajūta paliek krasi sliktāka. Tomēr esam neatlaidīgi un tiekam līdz atzīmei 2500 m, turpināt ceļu augstāk nolēmām atlikt uz citu reizi! Tā kā sniega sezona vēl nebija sākusies, arī sniegotas kalnu virsotnes mums neizdevās ieraudzīt. Jāsaka, ka lejā pilsētā bija +30 grādi pēc Celsija, bet augšā kalnos laiks bija Latvijas vēla rudens cienīgs ( +3 grādi). Lai gan kalnos cilvēku dzīve izskatījās ļoti vienmuļa, tur vērojama nemitīga infrastruktūras attīstīšana. Labprāt aizbrauktu turp vēlreiz, tomēr jau laikus nodrošinoties ar siltu ziemas jaku un ar slēpēm kājās.

 

Atpūta pie jūras

Visbeidzot mūsu ceļojums pa Spānijas skaisto zemi bija pienācis finiša taisnē, tomēr pirms sēžamies atpakaļ lidmašīnā, izmantojām dienu, atpūšoties pie jūras – atkal Malagā. Bijām veikuši lielu apli pa Spānijas dvēseli Andalūziju un jutāmies gandarīti par to, cik daudz redzējām. Pēdējās stundas šajā zemē gulējām pludmalē un baudījām karsto Eiropas rudens sauli un veldzējāmies jūras viļņos. Noteikti zinu, ka atgriezīšos šajā jaukajā un viesmīlīgajā zemē.. Sajūtas, kas radušās pēc skrienošas nedēļas šajā saulainajā Eiropas sirdī Spānijā, vēl joprojām iekšējā balss saka, ka Spāniju nepieciešams  izbraukt krustu šķērsu.